Japāna ir ļoti noslēpumaina valsts, kurā savijas pagātne un nākotne. No vienas puses tajā redzami veci tempļi un cietokšņi, gleznaina daba, sakuras ziedi, akmeņu dārzi un rūpīgi sargātas, senas tradīcijas. No otras puses — milzīgas pilsētas un to vājprātīgais dzīves ritms, un jaunākie tehnoloģiskie sasniegumi. Līdz ar to, apmeklējot Japānu, iespējams vienlaicīgi nonākt gan pagātnē, gan nākotnē.

“KISHINTAI” audzēkņi, kuri dodas uz Japānu, ne tikai apgūst cīņas mākslas zināmu skolotāju vadībā, bet arī apceļo šo pārsteidzošo valsti, iepazīstot tās vēsturi un kultūru.

Tālāk redzami dažu “KISHINTAI” audzēkņu iespaidi un fotogrāfijas pēc ceļojuma uz Japānu.

Inta 

Japāņu cīņu mākslu - Aikido, Iaido, Kobudo - apgūšana manā dzīvē ir tieši saistīta ar Japānas apmeklēšanu, komunikāciju ar meistariem treniņos viņu dodzjo, dažādu Japānas vēsturisko un dabas vietu apmeklēšanu, iepazīšanos ar tradīcijām, arhitektūru, filozofiju un cilvēku mentalitāti.

Kopā ar centru KISHINTAI man ir bijusi iespēja apmeklēt Japānu četras reizes. Katru reizi ar milzīgu plānu, kurš piepildījās, bet tomēr radīja vēl lielāku un lielāku interesi par šo zemi. Man Japāna ir vieta kur gribas atgriezties vēl un vēl.

Sākšu ar Aikido nodarbībām, jo Aikido ir mana pirmā iepazīšanās ar Japānu. Tālajā 1993. gadā tās nejauši ienāca manā dzīvē un palika uz ilgu laiku. 2007. gada jūlijā es pirmo reizi devos uz Japānu un kaut uz to brīdi vairs nebiju iesācēja Aikido un aiz muguras bija arī daudzi semināri japāņu meistaru vadībā, pirms Aikido Aikikai Hombu Dodzjo apmeklēšanas bija neliels uztraukums. Un lūk, 6:30 no rīta pirmā nodarbība pie Došu Moriteru Uesiba. Parasti tā ir visapmeklētākā dienas nodarbība, jo cilvēki apmeklē treniņu pirms doties uz darbu. Tādēļ zālē ir apmēram 70-80 cilvēki, pārsvarā japāņi, lai arī Hombu Dodzjo apmeklē arī daudz ārzemnieku. Jau pirms nodarbības varēja sajust japāņu disciplinētību, visi mierīgi gaidīja treniņa sākumu. Precīzi 6:30 ienāk Moriteru Uesiba un sākas mana iepazīšanās ar Aikido Japānā. No sākuma bija sarežģīti iekļauties treniņa ritmā, savādāka ķermeņa kustības motorika, nepārtraukta dinamika pārī ar spēcīgu japāņu vīrieti, dažu minūšu pārtraukums, lai paskatītos nākamo tehniku Moriteru Uesiba izpildījumā, un atkal dinamika, dinamika, dinamika... Karstums +35 grādi un milzīgs mitrums zālē bez ventilācijas uzdevumu neatviegloja. Toties iepriecināja tas, ka apgūtie japāniskie termini un tehniku nosaukumi ļauj saprast japāņu valodā runājošā senseja paskaidrojumus. Treniņš beidzās, bet iekšējās izjūtas no tā palika uz ilgu laiku. Un 30 minūtes vēlāk sākās nodarbība pie senseja Jokota, vakarā pie senseja Sugavara. Tālāk apmācības turpinājums pie dažādiem meistariem, kuri pasniedz Hombu Dodzjo. Un lai arī esmu pilnībā pārliecināta, ka katrā cīņu mākslu veidā skolniekam vajadzētu būt tikai vienam skolotājam, iespēja piedalīties nodarbībās pie dažādiem Hombu Dodzjo meistariem paplašina redzējumu uz aikido un parāda tā daudzveidību.

No Tokijas dodamies uz Japānas ziemeļu salu - Hokaido. Tur mani sagaidīja tikšanās ar pārsteidzošu cilvēku un Iaido meistaru - senseju Mucujosi Isigaki (10 dan (Hansi) Muso Dzikiden Esin Rju Iai Heiho, 10 dan (Hansi) Dzen Nippon Iaido Renmei (Visjapānas Iaido Federācija)). Kad redzi senseja Isigaki ķermena un zobena kustību spēku un precizitāti, rodas notiekošā neiespējamības sajūta. Personīgās nodarbības pie senseja Isigaki mums ir nenovērtējams ieguvums. Katru reizi īsā laika sprīdī tika sniegti apjomīgi paskaidrojumi, kas ar grūtībām ietilpa manā galvā. Ķermenis, rokas, kājas un zobens ne visai klausīja zem skolotāja stingrā skatiena, bet viņš mierīgi teica: « Nekas, brauksiet mājās, gadiņu pastrādāsiet pie šīs kļūdas un viss sanāks». Nākamajā dienā varēja stingri pajautāt: «Kāpēc šī kļūda nav izlabota, jo vakar viss tika paskaidrots». Un vēl viņš prata vienlaicīgi uzslavēt un pakritizēt, nepaskaidrojot likt saprast svarīgas Iaido lietas, un 82 gadu vecumā viegli parādīt 4 paņēmienus kā celties ar pagriezienu no seidza (uz ceļiem) pozīcijas tsukikage tehnikā, kaut nepieciešams tikai viens. Un 90 gadu vecumā, kad man pēdējo reizi izdevās tikties ar senseju Isigaki, viņš atrada laiku un spēku novadīt treniņus, eksāmenu un dalīties ar mums zināšanās un enerģijā.

Līdztekus nodarbībām man šajos braucienos ir ļoti svarīgi arī apceļot Japānu. Esam apmeklējuši visas četras Japānas lielās salas, bet ceru, ka priekšā ir vēl daudz interesanta. Centīšos īsumā izstāstīt iespaidus no redzētā un piedzīvotā. Tokija - milzīga metropole. Tā pārsteidz ar savām sarežģītajām būvēm virs un zem zemes, kas veido vienu veselumu, transporta mezgliem, cilvēku pūļiem un pārsteidzošu spēju saglabāt vēstures saliņas šajā mūsdienīgajā pasaulē. Bet Tokija nav mana pilsēta. Tādēļ katru reizi dodamies uz Kioto - tempļu un vēstures pilsētu. Lai apskatītu visus Kioto tempļus vajag pāris mēnešus, bet man jau ir tādi, kuros gribētos atgriezties. Vislielākais un pazīstamākais no tiem - Kijomidzu-dera. Templis atrodas kalna nogāzē, un tam ir unikāla pāļu konstrukcija. Šo vietu iecienījuši gan japāņi, gan tūristi, tādēļ ļoti gribētos tur pabūt brīdī, kad ir maz cilvēku. Vēl ir tempļu komplekss Daitoku-dzi. Tā tempļos var mierīgi pasēdēt uz laika rituma nopulētām dēļu grīdām, apbrīnojot pārsteidzoši izveidotos «sausos dārzus», kur katrs smilšu grauds un akmens atrodas savā vietā un ar savu jēgu. Šo mierīguma, kārtības, jēgpilnības sajūtu var aiznest sevī līdzi. Un vispārsteidzošākā vieta, kuras nosaukumu paturēšu pie sevis, — neliels templis ar neticamu sūnudārzu. Pirmajā braucienā uz Japānu, apskatot tempļus Arasijama rajonā, mēs pagājām tam garām, bet pēc 12 gadiem kādā lietainā dienā dažādu kļūdu virkne atkal aizveda mani pie šī tempļa, kas tagad dzīvo manās domās.

Japānas arhitektūras un vēstures mantojums viennozīmīgi ir cietokšņi-pilis. Esam redzējuši gan vēsturiski saglabājušās pilis, piemēram, Himedzi, Matsumoto, Hikione, gan mūsdienās atjaunotās, gan lielas, gan mazas. Tās visas ir interesantas ar savu vēsturi, un katrai piemīt savs īpašais skaistums. Piemēram Kumamoto pils, kas atrodas Kjusju salā, pārsteidza mūs ar savām varenajām un stāvajām nocietinājuma sienām. Diemžēl tā tika daļēji sagrauta zemestrīcē 2016. gadā. Man visneaizmirstamākā ir Matsujama pils, kas atrodas Sikoku salā. No tās galvenā torņa paveras satriecošs skats uz pilsētu, jūru un salām. Atrodoties tur pārņem neizskaidrojama brīvības sajūta.

Vēl ir tik daudz iespaidu un izjūtu no šīs neparastās zemes. Neparasti ainavu un «sausie» dārzi, pastaiga miglainā, lietainā mežā, meklējot burvīgos ūdenskritumus, tikšanās ar pilsētu, kur dzīvo brieži, kalni, kuros ir izkalts milzīgs Budda un atrodas 1500 mūku skulptūras ar dažādām sejas izteiksmēm, un tējas ceromonija turpat esošajā tējas namiņā, iztēli pārsteidzoša sakuras ziedēšana, «Debesu tilts» - viens no skaistākajiem Japānas ainavu skatiem, neparastais kuprainais tilts, svētā sala, kur ir aizliegts piedzimt un nomirt, auksts krātera ezers un dūmojošs vulkāns Hokaido salā...

Rolands

Pateicoties manai aizraušanās ar Aikido, man bija iespēja piedalīties aikido treniņos Pasaules Aikido Aikikai galvenajā mītnē Hombu dojo Tokijā, kā arī apmeklēt Uzlecošās saules valsti kā vienkāršam eiropas tūristam.

Par pārsteigumu, aikido nodarbību līmenis Hombu dojo man nebija sarežģīts. Pirmkārt nav šaubu, pats fakts, ka uz tatami ir parādījies aikidoka-eiropietis, kurš mērojis garu ceļu no Eiropas uz Japānu lai nodarbotos ar aikido, izsauc japāņos dziļu, patiesu cieņu. Otrkārt ja no visas austrumu cīņu mākslu daudzveidības esi izvēlējies aikido, tu kļūsti par lielas pasaules mēroga organizācijas ģimenes locekli. Un šeit tu atrodies lai mācītos aikido. Man par prieku, lai patrenētos un pārbaudītu savas zināšanas, kā arī pieredzi, jebkurš var piedalīties rīta nodarbībās, kuras katru rītu vada Moriteru Ueshiba, aikido pamatlicēja Moriheja Ueshiba mazdēls. Dienas garumā, no rīta līdz vakaram notiek nodarbības aikido meistaru vadībā, kuri ar prieku dalīsies ar aikido mākslas tehniku noslēpumiem. Bez tam ir brīnišķīga iespēja iepazīties un patrenēties ar aikido cilvēkiem no visas pasaules.

Brīnišķīgu iespaidu uz mani atstāja beļģiete gados, viņas enerģija, kura burtiski meta mani uz tatami. Vēlāk sarunā noskaidrojās, ka viņa ir atbraukusi ne tikai uz aikido nadarbībām, bet arī apbrīnot sakuras ziedēšanu.

Vienreiz man burtiski paveicās patrenēties pārī ar senseju Shigeru Sugawara, kurš vairākkārt ir bijis Latvijā, vadot aikido seminārus un atestācijas uz meistaru pakāpēm Dan. Neskatoties uz ievērojamu vecuma atšķīrību, man likās ka viņš pārvietojas daudz ātrāk un vieglāk nekā es, bet varbūt par vainu bija mans uztraukums.

Hombu dojo var patrenēties gan ar jūras kājnieku, gan ar vidusskolas mūzikas skolotāju pilnīgas uzticēšanās un harmonijas vidē, kas ir ielikts aikido principos un Uzlecošās saules valsts kultūrā. 

Avsejs 

“Cilvēka atmiņa ir selektīva”
Japāna.
Esmu tur pabijis vairākkārt. Kopš pēdējā apmeklējuma gan jau pagājuši deviņi gadi. Kas palicis atmiņā? Kas aizraujošs saglabājies atmiņa un mudina tur atgriezties?
Atmiņas nav tikai attēli, tās ir neaizmirstamas sajūtas. Kā lai tās izsaka vārdos?

Pirmais attēls:
Lidmašīnas logs un tu jau zini, ka tūlīt būs klāt Japānas salas, centies tās saskatīt caur bezgalīgo, saules apspīdēto mākoņu klāju, mēģini ieraudzīt, bet manāmas tikai mākoņu grēdas. Un pēkšņi virs tām paceļas Fudzi kalna cukurbaltā virsotne — esmu Japānā.

Otrais attēls:
Kioto, Higaši Hongandži templis
Koka grīdas, ko līdz spīdumam nopulējuši cilvēki un laiks. Vaskotu dēļu smarža, kas sajaukusies ar aromātu no ziedošiem kokiem, kas saulē sakarsuši līdz neticamai temperatūrai. Kājas pieskaras siltajai grīdai, galva atrodas vēsā ēnā, tu ieelpo šīs neticamās klusās pils smaržas un gluži vai pārcelies no 21. uz 14. gadsimtu.
Baudījums...

Trešais attēls:
Cilvēki: Akihabara, elektronikas preču veikals. Daudzstāvu ēkas foajē gaitenis. Trīs milzīgi, dažādu zīmolu televizori, trīs meitenes un katra ar savu tekstu. Ir rīts, nav daudz apmeklētāju. Tomēr katra no viņām norunā tekstu līdz galam, tad neliela pauze un viss tiek sākts no jauna — attieksme pret darbu.

Ceturtais attēls:
Metro. Agrs rīts, steidzamies uz treniņu. Nonākam metro un eskalatora beigās ir milzīgs cilvēku mežs bez nevienas spraudziņas. Kā lai tiekam tālāk? Bet līdz vagonam tiec nevienam pat nepieskaroties. Megapoles noslēpums.

Piektais attēls:
Mūsu skolotājs, Sensejs Išigaki.
Neliela auguma cilvēks jau 82 gadu vecumā. Sēž uz ķeblīša un noraugās tavās mocībās. “Nē, nav pareizi, kā gan tu nesaproti? Labi, es parādīšu.” Pieceļas, izņem zobenu, izpleš rokas uz sāniem, un tev teju vai gaisā jālec, jo vairs nav vietas.

Ar cerību
J. Avsejs

Girts 

Mans pirmais brauciens uz Japānu realizējās pateicoties centram “KISHINTAI” un manam skolotājam Vladimiram Jusupžanovam, par ko esmu ļoti pateicīgs. Atceros, ka nebijām vēl devušies pirmā braucienā, parādijās ļoti izdevīgs piedāvājums nākamam braucienam. Tajā brīdī es šaubījos vai vajag, neesmu vēl pirmo ceļojumu realizējis, jau nākamais jāplāno. Noriskēju un piekritu, par ko vēlāk nekādā gadījumā nenožēloju, jo pēc pirmā brauciena man radās Japanaholisms, un
priecājos par katru nākamo reizi, kad izdevās būt šajā fantastiskajā, pilnīgi kā uz citas planētas, zemē.

Kopsummā esmu Japānā bijis 4 reizes, trīs no tām ar centru “KISHINTAI”. Pateicoties Vladimiram Jusupžanovam man bija izdevība ne tikai apmeklēt Aikido Hombu Dojo, bet āri iepazīt Japānu un tās kultūru no Hokkaido līdz Kyushu.

Protams neaizmirstamas atmiņas ir Hombu Dojo, jo šeit man radās izdevība trenēties pie tādiem meistariem kā: Doshu Moriteru Ueshiba, Mitsuteru Ueshiba, Yoshiaki Yokota, Shigeru Sugawara. Ar senseju Sugawara man pat laimējās visu nodarbību strādāt pārī, Yokota senseja vadītajā nodarbībā. Par kaut ko šādu ārpus Japānas var tikai pasapņot.

Tādēļ no sirds iesaku visiem, kas nodarbojas ar japāņu kaujas mākslām, ja ir iespēja un finanses, tad noteikti apmeklējiet Japānu, iepazīstiet viņu no iekšpuses.

Pavels 

Kopā ar centru “KISHINTAI” Japānu esmu apmeklējis divas reizes, un ceru to izdarīt vēl ne reizi vien. Tas bija viens no interesantākajiem ceļojumiem, kādos sanācis pabūt. Ir iespēja trenēties Hombu dojo pie slavenākajiem skolotājiem un pamētāt viņus pa tatami un, lai arī tas liek šaubām par sevi izpausties visā to krāšņumā, nekādas īpašas caurlaides vai pārbaudījumi tam nav nepieciešami. Starp treniņiem, kuri dienā var būt līdz pat trim, varat ļauties šīs pilsētu vidē uzplaukušās civilizācijas cilvēku pūļu plūsmai.

Mūsu apmeklējuma laikā Japānā bija Hanami laiks — laiks, kad zied vietējie ķiršu koki, kuri ir redzami visur un rada neaprakstāmi pasakainu ainavu. Pilsētas grimst baltos, teju rozā mākoņos, un vējš nes gaisā ķiršu ziedlapiņas gluži kā sniegpārsliņas. Tokija ir izteikti mūsdienīga pilsēta, kurā reti var atrast vēsturiskas saliņas — tās vieglāk atrast Kioto, Narā vai dažās revolūcijas laikā neiznīcinātajās pilīs, piemēram, Himedži baltā gārņa pilī vai Macumoto kraukļa pilī. Noteikt apmeklējamo vietu sarakstā ir Kobes ūdenskritumi, Japānas iekšējās jūras tropiskās pludmales, Okajamas dārzi, sarkanie vārti jūrā pie svētās Mijadžimas salas. Karstie avoti un Japānas virtuve sarūpēs īpašu un neaizmirstamu baudījumu.

Vladimirs 

Mans neaizmirstamais ceļojums uz Japānu 2008. gadā. Iespēja saskarties ar šīs valsts vēsturi, kā arī apmeklēt vietas, kuras agrāk biju redzējis tikai fotogrāfijās, radās pateicoties manai aizrautībai ar aikido un klubam, kurā ar to nodarbojos — Japāņu cīņu mākslu centram “KISHINTAI”. Agrāk es pat nespētu iztēloties, ka reiz nonākšu Hombu dodzjo, kas ir aikido galvenā mītne un piesaista apmeklētājus no visas pasaules ar nostāstiem par slaveno skolotāju Moriheju Uešibu un viņa mācekļiem.

Japāna ir slavena ne tika ar vēsturiskām tradīcijām, bet arī ar spēju sagādāt pārsteigumus. Pavisam droši varu apgalvot, ka sajutos nevis kā citā valstī, bet kā uz citas planētas. Ja reiz izlemsiet par labu kādam tālākam ceļojuma, Japāna pilnīgi noteikti neatstās jūs vienaldzīgus.

Askars 

Uz Japānu devos kopā ar grupu no Japānas cīņu mākslu centra “KISHINTAI” 2016. gada aprīlī. Man tas bija pirmais ceļojums uz Japānu, kā arī pirmais lidojums, kas ilga vairāk nekā 10 stundas. Pavadot Japānā pirmās dienas, radās jocīga sajūta — viss it kā jau daudzkārt redzēts kino un fotogrāfijās, bet ir grūti noticēt, ka tas patiešām pastāv un arī dabā izskatās tieši tāpat.

Pirmais pieturas punkts bija Tokija, kur mums bija iespēja piedalīties aikido nodarbībās šīs cīņu mākslas galvenajā mītnē “Aikikai Hombu Dojo”. Apmeklējām rīta treniņus, kurus vadīja pats Doshu Moriteru Uešiba, kā arī citu skolotāju vadītās nodarbības. Man tā bija ārkārtīgi unikāla pieredze, iespēja sajust un izbaudīt šī dodzjo īpašo gaisotni.

Ceļojuma laikā pabijām ne tikai Tokijā, bet arī Osakā, Kioto, Himedži, Narā un citās pilsētās. Tādējādi varēju iepazīt Japānu no vairākiem skatupunktiem: grandioza megapole un Tokijas debesskrāpji, vēsturiskas vietas un Kioto senie tempļi, Himedžī baltā gārņa pils utt. Turklāt braucieni Japānas ātrvilcienos ir kā atsevišķs izklaides veids.

Es ar lielāko prieku vēlreiz apmeklētu šo valsti kopā ar “KISHINTAI’’. Tur izbaudītos apstākļus un gaisotni joprojām spēju sajust, pārskatot uzņemtās fotogrāfijas.

Aleksandrs 

Daba, pilis, svētnīcas, ir grūti aprakstīt bet atšķiras no pierastā, vietējā.

Kas palika atmiņā ir tīrība divu nedēļu laikā sastapām tikai 1 netīru mašīnu un es vēl nekur neesmu redzējis lai pazemes pārejas tīrītu ar putekļu sūcēju.

Ļoti daudz automātu, kuros var iegādāties ēdienu, uzkodu, saldumus, dzērienus karstu vai aukstu, rotaļlietas.

Jevgenijs 

Ceļojums uz Japānu 2016. gada aprīlī kļuva par vienu no spilgtākajiem notikumiem manā mūžā. Divas nedēļas vienā no attīstītākajām tālo austrumu valstīm, iespēja iepazīt citu pasauli, kas ir intuitīvi pazīstama, bet vienlaicīgi tik atšķirīga no mums ierastās vides.

Tokija un pirmā nedēļa Japānā. Uzlecošās saules zemes mūsdienīgā galvaspilsēta — milzīga, steidzīga pilsēta, prātam grūti aptveramas tehnoloģijas un debesskrāpji, vairāk nekā 9 miljoni iedzīvotāju, tīras ielas, gājēju plūsmas bez grūstīšanās. Un vienlaicīgi tā ir arī pasaules aikido galvaspilsēta, kur man bija iespēja vienu nedēļu apmeklēt nodarbības pie šī cīņu mākslu veida vadošajiem skolotājiem, kā arī satikt domubiedrus no visas pasaules — Kanādas, Eiropas, Krievijas, Japānas un citām valstīm.

Sakura. Aprīlī sakuras bija pilnā plaukumā un vietām tās jau bija noziedējušas. Neskatoties uz to, bija iespēja izbaudīt tradicionālos hanami svētkus kopā ar tūkstošiem citu cilvēku lielo pilsētu parkos un ielās, kuras greznoja ziedu skaistums. Japāna neapšaubāmi ir valsts, kuras ikdienā var spēcīgi sajust tradicionālu noskaņu. Praktiski katrā ielā, apskates vietā un nomaļā nostūrī var redzēt templi, zīmējumu ar dzērvēm, tradicionālajā yukata tērptas meitenes, pārticības simbolu kaķīša formā maneki neko utt.

Kultūra un apskates vietas. Tās ir sastopamas uz katra soļa. Tirdzniecības debesskrāpī atradīsies vietiņa robotu muzejam, pasta muzejam ar vērienīgu marku kolekciju no visas pasaules un akvārijam ar pingvīnu priekšnesumu. Līdzās Ginzas tirdzniecības rajonam pilnīgi dabīgi izvietojies kabuki teātris, kurā iespējams iegādāties biļetes uz kādu no dienas 5 – 8 izrādēm. Zoodārzs pilsētas centrā, tieši blakus Ueno parkam. Kara muzejs, kurā uz eiropiešiem skatās ar aizdomām, bet tomēr ļauj apmeklēt...

Ēdiens. Nav tā, ka japāņi ēstu tikai suši. Krietni biežāk viņi uzturā lieto nūdeles, rīsus, udon un miso zupas. Bet kaiten zushi jeb suši konveijeru noteikti ir vērts apmeklēt ikvienam. Zaļais saldējums ar zaļo tēju ir lielisks atspirdzinājuma veids. Izdevās nobaudīt arī atmiņā labi paliekošu delikatesi – takoyaki, ātri apceptas mīklas bumbiņas ar astoņķāja gabaliņu pildījumu. Cepti gyoza pelmeņi, kā pirmais ēdiens jau lidostā, arī atstāja spilgtas gastronomiskas atmiņas.

Kioto un tā apkārtne. Otru ceļojuma pusi pavadījām ap pilsētu, kas teju 11 gadsimtus bija uzlēcošās saules zemes galvaspilsēta. Ar mērenāku dzīves ritmu nekā Tokijā, Kioto sniedz priekštatu par tādu Japānu, “kādu mēs vēlamies ieraudzīt” — bez augstām ēkām un ar imperatoru, samuraju un mūku dzīves liecībām. Shinkansen — Japānas ātrvilcienu tīkls bija uzticams pavadonis, apceļojot pilsētas Kioto apkārtnē:
- Nara, kurā ap budistu svētvietām klīst mūžīgi izsalkušu briežu ganāmpulki;
- Himedži jeb “baltā gārņa” pils, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā;
- Ivatajamas kalns un tajā mītošie mērkaķi, kuri ziņkārībā un bezbailīgumā neatpaliek no Naras briežiem;
- Kobes un Šinkobes ūdenskritums, kas atrodas netālu no stacijas un ir tik satriecošs, ka prātam to reizēm ir grūti aptvert;
- Okajama, kur radās stāsts par 47 roniniem un kas atrodas pie Japānas iekšējās jūras, kuru izdevās ne tikai apskatīt, bet arī tai pieskarties.

Un vēl daudz, daudz kas cits. Japāna, tā ir vieta, kur var labi sajust, ka dzīvei ir dažādas puses, jāspēj tās tikai saskatīt. No Japānas var aizbraukt, bet to nevar izdarīt, nepaņemot vismaz mazu tās gabaliņu sev līdzi sirdī.

Iveta 

Mani iespaidi par Japānu:
1. Neaprakstāmi skaista zeme dažādos laikos. Īpašs “rozīgums” ir sakuras ziedēšanas laikā.
2. Ārkārtīgi garšīga virtuve, badā nomirt nevar, kraukškīgi sulīgo “gyoza’’ garša ik pa laikam sakāpj mutē.... un “mochi” - mēli var norīt!
3. Fantastiska mijiedarbība ar seno, tradīcijām un tehnologiju brīnumiem.
4. Atmiņā palikusi vieglā pārvietošanās miljons cilvēku pūlī.
5. Un “Aikikai Hombu Dojo’’ un tās brīnumainie ļaudis... to sajūtu tur uz vietas piedaloties var tikai izbaudīt.

Gribu atkārtoti pateikties V. Jusupžanovam par brīniškīgo iespēju piedzīvot Japānas burvību!